Daudzdzīvokļu ēkas grims dziļāk neatgūstamos parādos

01.12.2015

Pēc Ministru kabineta apstiprinātajiem grozījumiem PVN likumā, no nākamā gada 1. jūlija daudzdzīvokļu namu apsaimniekošanas maksai tiks piemērota PVN likme 21% apmērā. To nosaka Eiropas Savienības direktīva, kuras neievērošanas gadījumā Eiropas Komisija piedraudējusi pret Latviju ierosināt pārkāpumu procedūru. No valdības skatupunkta raugoties, situācija ir atrisināta. Tomēr var gadīties, ka lāpot vienu caurumu, vietā saņemsim lielāku. Un, proti, arvien dziļāk neatgūstamos parādos grimstošas daudzdzīvokļu ēkas.
 
Šis lēmums un situācijas risinājums ar nozari netika apspriesti. Tas būtu bijis loģisks solis, jo valdībai pieņemot noteiktas normas, likumus, nodokļu izmaiņas, ir jāvērtē, kā tas ietekmēs konkrēto nozari un tautsaimniecību vispār. Šajā gadījumā netika izskatīts neviens scenārijs, ne labais, ne sliktais un nozare tiek nostādīta fakta priekšā.
 
Bet galvenais, ka fakta priekšā tika nostādīta ne jau tikai nozare, bet iedzīvotāji. Kas tad būs tie, kas lāpīs budžeta caurumu šoreiz? Ne jau turīgie nodokļu maksātāji, kas pārsvarā mitinās privātmājās, bet tieši daudzdzīvokļu namu iedzīvotāji Purvciemā, Ķengaragā, Imantā un citviet. Tiem nu tagad būs jāsažņaudz jau tā savilktā josta vēl ciešāk un jāmaksā.
 
Vai tas kaut mazākā mērā risinās jau gadiem ieilgušo problēmu ar parādiem un tieši bezcerīgajiem parādiem? Tā ir problēma, ko atbildīgās institūcijas jau nerisina gadiem, iespējams, cerot, ka tā pati izzudīs, vai, ka gan jau tie apsaimniekotāji paši tiks galā. Bet problēma nepazūd, tā pieaug, iedzīvotāji ir spiesti vai nu maksāt par kaimiņu, tas ir neatgūstamo parādu turētāju, vai pakļaut sevi riskam palikt bez ūdens un siltuma mājoklī.
 
Šāda veida lēmumi, kas ietekmē un saasina jau tā sakāpinātās problēmas, ir jāapspriež ar nozari, ar profesionāļiem, ar cilvēkiem, kas zina, kur praktiskā dzīvē ved saikne no vienas darbības pie nākamās, kas pārzina problēmsituācijas, un dod arī savus risinājumus. Diemžēl šis likuma grozījums ir atkal viens piemērs tam, ka ierēdniecība un praktiskā dzīve var būt nodalītas pasaules.